Droghedas latviešu skola "Ābolītis"

    Pāri jūrām, pāri pļavām pavērās skats uz augstām kalnu virsotnēm un mežiem. Saules stari rotājās koku galotnēs un spoži izgaismoja sengadīgo ozolu, kas jau vairāk kā simts gadus auga rudenīgajā mežā. Vecais ozols ar saviem kuplajiem zariem un stiprajām saknēm pievilināja daudzus meža dzīvniekus. Un kā katru gadu ozola zaros šūpojās aiz lapām noslēpušās zīles, kas gaidīja rudens atnākšanu. Zīles turējās aiz cepurītēm stiprajos vējos un vētrās, lai nenokristu daudz ātrāk kā paredzēts. Tas bija arī vecā ozola pienākums, lai zīles būtu apguvušas visas mācības un varētu doties plašajā pasaulē ar zināšanām. Zīlēm bija jāapgūst daudz mācību, lai spētu izaugt par skaistu un varenu ozolu. Dažas no šīm mācībām bija par to, kā lai meža iemītnieki tās neapēstu un vējš nenorautu tās zemē daudz agrāk.

    Ozolā mitinājās arī vāveres, kas iekārtoja senā ozola dobumus par mājām. Vāveres ar nepacietību gaidija rudens iestāšanos, lai varētu vākt zīles un sēnes ziemas krājumiem. Mazākās zīles bija ļoti nobijušās, ka tās nespēs aizlidot tālu un vāveres tās noglabās dziļajos ozola dobumos ziemai. Savukārt, lielās zīles bija pārliecinātas, ka sasniegs savas nolūkotās pļavas, kur augt par ozoliem. 

    Laiks gāja katru dienu uz priekšu un zīles arvien vairāk sajuta tuvojamies rudeni. Tās juta lietus lāses, sauli un stipros vējus, kas kļuva spēcīgāki. Tad kādu rītu strauji sāka tuvoties stipra vētra, par kuru vecais ozols jau iepriekš bija stāstījis zīlēm.

Diasporas latviešu valodas un kultūras pamatskola "Kāpnītes" Tulovas latviešu skola

...un viena ozolzīle, kas bija mazākā, nokrita sūnās pie ozola saknēm. Sākumā viņa tik ļoti sabijās, ka pazaudēja savu skaisto cepurīti, kuru meklēja un meklēja, bet nevarēja atrast - tā bija iekritusi sūnās labi dziļi. Bet vētra pieņemās spēkā vairāk un vairāk. Vētra paķēra mazo ozolzīli un ripināja tālāk. Šķiet, ripoja ne tikai mazā ozolzīle, bet viss, ko vētra varēja paripināt! Nezin', cik ilgi ozolzīle bija ļāvusies vētrai, kādā brīdī viss apklusa un ozolzīle dzirdēja... neko. Klusums. Pēc vētras mežā bija klusums. Rudens lapu paklājs visur! Lapas krāsainas: dzeltenas, zaļas, sarkanas, brūnas, oranžas!

Tad ozolzīle ieraudzīja lapās čiekuru un trīs mazus čiekuriņus uz viena zariņa, ko vētra bija nolauzusi un nometusi zemē. Kopā jautrā! - padomāja ozolzīle un uzrunāja: - Čau! Esat nobijušies? - Jā, esam! - atbildēja visi čiekuriņi, bet ozolzīle teica: - Nebaidieties vairs! Mēs esam visi kopā, mums tikai jāizdomā, kā mēs varam palikt zemē, lai mūs vētras, kas nāks, neaiznes tālāk no šī skaistā meža! 

Trīs mazie čiekuriņi teica: - Mums ir sēkliņas, kuras kādu dienu izsēsies, ļoti ceram, ka paliksim šeit! 

Un tad visi ieraudzīja mazu vāverīti...