Droghedas latviešu skola "Ābolītis"

    Pāri jūrām, pāri pļavām pavērās skats uz augstām kalnu virsotnēm un mežiem. Saules stari rotājās koku galotnēs un spoži izgaismoja sengadīgo ozolu, kas jau vairāk nekā simt gadu auga rudenīgajā mežā. Vecais ozols ar saviem kuplajiem zariem un stiprajām saknēm pievilināja daudzus meža dzīvniekus. Un kā katru gadu ozola zaros šūpojās aiz lapām noslēpušās zīles, kas gaidīja rudens atnākšanu. Zīles turējās aiz cepurītēm stiprajos vējos un vētrās, lai nenokristu daudz ātrāk, nekā paredzēts. Tas bija arī vecā ozola pienākums — parūpēties, lai zīles būtu apguvušas visas mācības un varētu doties plašajā pasaulē ar zināšanām. Zīlēm bija jāapgūst daudz svarīgu lietu, lai tās spētu izaugt par skaistiem un vareniem ozoliem. Dažas no šīm mācībām bija par to, kā darīt, lai meža iemītnieki tās neapēstu un vējš nenorautu zemē daudz par agru.

   Ozolā mitinājās arī vāveres, kas iekārtoja senā koka dobumus par savām mājām. Vāveres ar nepacietību gaidīja rudens iestāšanos, lai varētu vākt zīles un sēnes ziemas krājumiem. Mazākās zīles bija ļoti nobijušās, ka nespēs aizlidot tālu un vāveres tās noglabās dziļajos ozola dobumos ziemai. Savukārt lielās zīles bija pārliecinātas, ka sasniegs savas nolūkotās pļavas, kur izaugt par gariem un kupliem ozoliem.

   Laiks gāja uz priekšu, un zīles arvien vairāk juta tuvojamies rudeni. Tās juta lietus lāses, sauli un vējus, kas kļuva aizvien spēcīgāki. Tad kādu rītu strauji sāka tuvoties spēcīga vētra, par kuru vecais ozols jau iepriekš bija stāstījis zīlēm...

Diasporas latviešu valodas un kultūras pamatskola "Kāpnītes" Tulovas latviešu skola

...un viena ozolzīle, kas bija vismazākā, nokrita sūnās pie ozola saknēm. Sākumā viņa tik ļoti sabijās, ka pazaudēja savu skaisto cepurīti. Zīle to meklēja un meklēja, bet nevarēja atrast — tā bija iekritusi ļoti dziļi sūnās. Bet vētra pieņēmās spēkā ar katru brīdi. Tā paķēra mazo ozolzīli un ripināja tālāk. Šķiet, ripoja ne tikai mazā zīle, bet viss, ko vien vētra spēja paripināt! Nezin cik ilgi ozolzīle bija ļāvusies vētrai, līdz kādā brīdī viss apklusa un viņa dzirdēja... neko. Klusums. Pēc vētras mežā valdīja pilnīgs klusums. Visapkārt bija krāsains rudens lapu paklājs — dzeltens, zaļš, sarkans, brūns un oranžs!

Tad ozolzīle ieraudzīja lapās čiekuru un trīs mazus čiekuriņus uz viena zariņa, ko vētra bija nolauzusi un nometusi zemē.

„Kopā jautrāk!” padomāja ozolzīle un tos uzrunāja:

— Čau! Vai esat nobijušies?

— Jā, esam! — atbildēja visi čiekuriņi.

Bet ozolzīle teica:

— Nebaidieties vairs! Mēs esam visi kopā. Mums tikai jāizdomā, kā varam palikt zemē, lai nākamās vētras mūs neaiznes tālāk no šī skaistā meža!

Trīs mazie čiekuriņi teica:

— Mums ir sēkliņas, kas kādu dienu izsēsies. Ļoti ceram, ka paliksim šeit!

Un tad visi ieraudzīja mazu vāverīti...

Dublinas latviešu skola "Saulgriezīte"

Mazā ozolzīle un abi čiekuriņi aizturēja elpu. Vāvere piecilpoja pavisam tuvu, vispirms apostīja čiekuriņus, tad ozolzīli un jau sāka to ripināt, lai, šķiet, atrastu labāku vietu, kur to satvert. Ozolzīle centās pārvilkt savu mazo cepurīti pāri acīm un paslēpties, bet diemžēl tas, ka tu neredzi briesmas, vēl nenozīmē, ka briesmas neredz tevi. Šķita, ka tūlīt, tūlīt vāvere aizstieps mazo ozolzīli uz saviem ziemas krājumiem, kad pēkšņi atskanēja skaļas balsis, kas strauji tuvojās.

– Mammu! Mammu! Redz, kur vāverīte! – mazā ozolzīle izdzirdēja spalgas bērnu balsis un strauju soļu dipoņu.

Troksnis vāverīti pamatīgi izbiedēja. Tā pameta ozolzīli un čiekuriņus un aizskrēja prom, asti vien novicinādama. Ozolzīle vēl nebija paguvusi atviegloti uzelpot, kad atskanēja jauns sauciens: – Mammu, paskat, ko es atradu!

Pēkšņi zeme zem mazās ozolzīles pazuda. Kāds to pacēla gaisā, un pēc mirkļa tā kopā ar abiem čiekuriņiem nonāca tumšā, bet siltā aliņā. Tā bija ļoti savāda ala. Tajā nebija ne drusciņas zemes, kurā laist saknes. Te vienlaikus bija tik patīkami silti un tik biedējoši. Pa alas augšējo malu varēja redzēt ārpasauli, bet pašiem tikt laukā nebija iespējams.

– Kur mēs esam? – satraukta vaicāja mazā ozolzīle.

– Es dzirdēju, ka kāds teica, lai liek mūs kabatā. Tad jau laikam šī te būs tā kabata, – vienā balsī atbildēja mazie čiekuriņi.

– Kabata? Kas tā par savādu vietu! Un es nemaz nesaprotu, kādā valodā šie divkājainie milži runā!

– Viņi pieminēja Latviju, – ierunājās viens no čiekuriņiem. – Mēs reiz, vēl priedē sēdēdami, dzirdējām kādu vecu, gudru kraukli stāstām, ka esot tāda zeme pie Baltās jūras.

– Ko tu tur muldi! Pie Baltijas jūras! – viņu pārtrauca otrs čiekuriņš. – Un valoda, kurā viņi runā, ir latviešu valoda!

– Dīvaini nu gan, – novilka ozolzīle. – Mans ozols man teica, ka mēs esot kārtīgas Īrijas zīles. Kur gan Īrijā varētu rasties tik daudz bērnu un pieaugušo, kas runā latviski?

– Es dzirdēju, ka viņi pieminēja vārdu 'skoliņa', – turpināja pirmais čiekuriņš. – Mums reiz kāda gudra pūce stāstīja, ka tā apzīmējot vietu, kur bērni mācās. Ja nu tie ir bērni no latviešu skoliņas?

– Prom jau mēs netiekam, – nopūtās ozolzīle. – Nāksies vien doties šiem latviešu skoliņas bērniem līdzi. Šķiet, tas tomēr ir labāk nekā būt vāveres apēstiem.

Pļāpādami draugi bija nonākuši līdz tiltiņam, zem kura čaloja upe un pēkšķēja pīles. Bērni apsēdās pusdienot, bet pīles izmantoja izdevību pacienāties ar nokritušajām maizes drupačām.

– Iedomājies tik, cik tā pasaule ir liela! Te ir pat pīles! Varbūt labi, ka tās mūs neatrada, – noelsās mazā ozolzīle.

– Kāpēc? – nesaprata viens no čiekuriņiem.

– Nu, ja jau vāvere gribēja mani apēst, kas zina, ko būtu gribējušas šīs lielās, spalvainās radības ar knābjiem!

– Man gan šķiet, ka tās ēd tikai maizi, – noteica otrs čiekuriņš, kurš bija uzmanīgi vērojis pīļu mielastu.

– Un labi vien ir! – atviegloti nopūtās ozolzīle.

Pēkšņi bērns, kura kabatā draugi bija iekārtojušies, strauji pieliecās. – Mammu, skaties! Kastanis! Un cik skaists, spīdīgs!

Pēc mirkļa kabatā kaut kas smagi iebūkšķēja. – Ai! Uzmanīgāk! – iepīkstējās mazā ozolzīle, kurai jaunais atnācējs bija gandrīz uzvēlies virsū.

– Ak, piedodiet! – atskanēja dobja, bet draudzīga balss. – Es esmu Kastanis. Un kas jūs tādi būtu?

– Es esmu ozolzīle, bet šie ir mani draugi čiekuriņi. Mūs te ielika kaut kādi divkājaini milži.

– Ā, cilvēki! – priecīgi iesaucās kastanis. – Es viņus pazīstu! Viņi mani tikko pacēla no zemes. Pirms tam es dzīvoju augstu kokā, tādā zaļā, adatainā bumbulī. Tikai nesen no tā izkritu.

– Adatainā bumbulī? – pārsteigti pārjautāja čiekuriņi. – Vai tad tu esi ezis?

– Nekāds ezis! Es esmu kastanis! – lepni atbildēja jaunais draugs. – Un kādu dienu es izaugšu par lielu, varenu kastaņkoku!

– Kā tad! – iesmējās viens no čiekuriņiem. – Mēs arī reiz būsim lieli koki!

– Bet es būšu ozols! – piebilda mazā ozolzīle. – Tikai vispirms mums kaut kā jātiek ārā no šīs kabatas.

– Un jāatrod zeme, kurā laist saknes, – piekrita kastanis.

– Tad mums visiem ir viens mērķis! – priecīgi noteica ozolzīle.

Tikmēr bērni bija beiguši pusdienot un devās tālāk. Kabata šūpojās augšup un lejup, un četri draugi tajā kūleņoja kā mazi kartupeļi maisā. Pēkšņi bērni apstājās. – Mammu, paskaties, cik liels ķirbis!

– Ķirbis? – ieinteresējās ozolzīle. – Kas tas tāds?

– Nezinu, – atbildēja kastanis. – Varbūt kāds ļoti liels kastanis?

Draugi izspraucās līdz kabatas malai un ieraudzīja kaut ko tik lielu, apaļu un oranžu, ka mazajai ozolzīlei no pārsteiguma gandrīz nokrita cepurīte.

– Vai dieniņ! – iesaucās viens no čiekuriņiem. – Ja tas ir kastanis, tad tu, draudziņ, esi pavisam sīciņš!

– Es neesmu nekāds kastanis! – ierunājās milzīgais oranžais svešinieks. – Es esmu ķirbis!

– Un par ko tu izaugsi? – ziņkārīgi vaicāja ozolzīle. – Par vēl lielāku ķirbi?

– Protams! – lepni atbildēja ķirbis. – Bet es neaugšu par koku. Es augu uz zemes, un manas garās stīgas ložņā pa dārzu.

– Cik savādi! – noteica kastanis. – Es domāju, ka visi, kas sākumā ir mazi un apaļi, reiz izaug par kokiem!

Ķirbis skaļi iesmējās. – Ja tā būtu, tad rudenī visi dārzi būtu pilni ar milzīgiem ķirbju kokiem! Bet man šķiet, ka jūs esat mazliet apmaldījušies.

– Mēs neesam apmaldījušies! – iebilda viens no čiekuriņiem. – Mēs esam iesprostoti!

– Nu, tad lai jums veicas tikt laukā! – noteica ķirbis. – Bet uzmanieties, lai kāds jūs neizvāra zupā!

– ZUPĀ?! – vienā balsī iesaucās visi četri draugi.

Taču bērni jau devās tālāk, un ķirbja smiekli palika aiz muguras.

Drīz vien kabata atkal apstājās. Šoreiz no tās pavērās skats uz krāšņām puķēm, kas lepojās ar milzīgiem, kupliem ziediem. – Cik skaisti! – nočukstēja ozolzīle.

– Paldies, paldies! – atskanēja maiga balss. – Man vienmēr prieks, ja kāds pamana manu skaistumu!

Tā bija dālija, kas savus košos ziedus bija pagriezusi pret rudens sauli.

– Vai tu arī esi koks? – jautāja kastanis.

– Ak, nē! – iesmējās dālija. – Es esmu puķe. Manas saknes slēpjas zemē, bet ziedi priecē visus, kas iet garām. Un, kad pienāks aukstums, dārznieki izraks manus gumus, lai es varētu pārziemot un nākamajā gadā atkal uzziedēt.

– Cik savādi! – brīnījās ozolzīle. – Mēs gan gribam laist saknes un palikt vienā vietā uz visu mūžu.

– Katram augam savs dzīves ceļš, – gudri noteica dālija. – Galvenais ir atrast īsto vietu, kur augt!

– Bet kā lai mēs zinām, kura īstā vieta? – jautāja ozolzīle.

– To jau jums pateiks pati zeme, – atbildēja dālija. – Kad saknītes sajutīs mitrumu un siltumu, jūs sapratīsiet.

Mazā ozolzīle aizdomājās. Viņa vēl nekad nebija laidusi saknes, tāpēc īsti nesaprata, kā zeme varētu kaut ko pateikt. Tomēr dālijas vārdi viņai patika.

Tālāk bērni nonāca pie kādas neparastas mājas, kuras sienas un jumts bija caurspīdīgi. 

– Kas tā par burvju pili? – brīnījās kastanis.

– Varbūt tajā dzīvo milzu tauriņi? – minēja viens no čiekuriņiem.

Kad bērni iegāja iekšā, kabatā kļuva silti, gluži kā vasaras vidū. Visapkārt bija dažādi augi, kādus draugi vēl nekad nebija redzējuši. 

Dažiem lapas bija milzīgas, citi stiepās līdz pašam jumtam, bet vēl citi izskatījās tik savādi, ka grūti bija saprast, vai tie vispār ir augi. Un tad ozolzīle ieraudzīja kaut ko pavisam neparastu.

– Čiekuriņi! Kastani! Skatieties! Tur aug kaut kāds zaļš ezis!

– Es neesmu ezis! – aizvainoti atskanēja balss.

Draugu priekšā stāvēja zaļš, apaļīgs augs, kas no galvas līdz kājām bija klāts asiem ērkšķiem.

– Tad kas tu esi? – vaicāja ozolzīle.

– Kaktuss! – lepni atbildēja svešinieks.

– Bet kur tev ir lapas? – jautāja kastanis.

– Man to vietā ir ērkšķi! – paskaidroja kaktuss. – Tie palīdz man taupīt ūdeni un aizsargā no tiem, kas gribētu mani apgrauzt.

– Tāpēc jau es dzīvoju šeit, zem stikla jumta, – paskaidroja kaktuss.

– Bet kur tad īsti ir šeit? – jautāja mazā ozolzīle.

– Es jums varu pateikt! – pēkšņi atskanēja smalka balstiņa no augšas.

No kādas lapas pa tievu, gandrīz neredzamu pavedienu lejup nolaidās mazs zirneklītis.– Labdien! Es esmu zirneklītis. Es te dzīvoju jau labu laiku un zinu gandrīz visu, kas šeit notiek!

– Tad pasaki, kur mēs esam! – lūdza kastanis.

– Jūs esat Botāniskajā dārzā! – svinīgi paziņoja zirneklītis.

– Botāniskajā dārzā? – pārjautāja ozolzīle. – Kas tas tāds?

– Tā ir īpaša vieta, kur aug visdažādākie augi no tuvām un tālām zemēm. Te cilvēki tos audzē, kopj un iepazīst. Daži aug ārā, citi siltumnīcās, un daži ir tik reti, ka tos nemaz nevar sastapt parastā mežā!

– Bet vai te aug arī ozoli? – cerīgi jautāja mazā ozolzīle.

– Protams! Un priedes, un kastaņi, un vēl simtiem citu koku!

– Tad varbūt mēs varētu palikt tepat? – ierosināja viens no čiekuriņiem.

– Tikai vispirms jums jātiek ārā no tās kabatas! – noteica zirneklītis.

– To jau mēs zinām! – nopūtās ozolzīle. – Bet kā?

Zirneklītis brīdi padomāja, tad sāka aust mazu tīmeklīti starp divām lapām.– Reizēm vajag tikai mazliet pacietības. Vējš, kustība un veiksme mēdz paveikt brīnumus!

– Bet vai tu nevari mūs izvilkt ar savu pavedienu? – ierosināja kastanis.

Zirneklītis paskatījās uz lielo, spīdīgo kastani, tad uz savu tievo pavedienu un skaļi iesmējās.– Es varētu mēģināt, bet baidos, ka tad jūs novilktu lejā visu manu māju!

Draugi pasmējās un atvadījās no jaunā paziņas.

Iznākuši no siltumnīcas, bērni devās pa taciņu tālāk. Pie kāda veca celma auga vesela sēņu saime. Tur bija lielas sēnes ar brūnām cepurēm, mazas sēnītes, kas tikko bija izlīdušas no zemes, un pat viena koši sarkana mušmire ar baltiem punktiņiem.

– Paskat, cik daudz cepurīšu! – iesaucās ozolzīle. – Gandrīz kā manējā!

– Tikai mūsu cepures nav noņemamas! – iesmējās viena no sēnēm.

– Vai jūs arī reiz izaugsiet par lieliem kokiem? – vaicāja kastanis.

– Ak, nē! – atbildēja vecākā sēne. – Mēs neesam koki un pat ne augi. Mēs esam sēnes! Un mums ir ļoti svarīgs darbs mežā.

– Kāds tad? – ieinteresējās čiekuriņi.

– Mēs palīdzam sadalīties vecajām lapām, zariem un kritušajiem kokiem. Tā barības vielas atgriežas zemē un palīdz augt jauniem augiem. Bet dažas sēnes pat sadarbojas ar koku saknēm!

– Tad jau jūs palīdzēsiet arī mums, kad izaugsim? – priecīgi vaicāja ozolzīle.

– Pilnīgi iespējams! – atbildēja sēne. – Mežā visi esam savā starpā saistīti.

– Tikai uzmanieties no tās sarkanās ar baltajiem punktiņiem! – piebilda mazākā sēnīte. – Tā ir skaista, bet indīga!

Mušmire lepni izslējās.

– Skaistums ne vienmēr nozīmē, ka drīkst nogaršot! – viņa noteica.

– Par to gan varat neuztraukties, – atbildēja ozolzīle. – Mēs nevienu negrasāmies ēst. Man šodien jau pietika ar vienu vāveri, kas gribēja apēst mani!

Netālu no sēnēm pa mitru akmeni lēnām rāpoja gliemezis.

– Ei! Tu tur! – uzsauca viens no čiekuriņiem. – Kāpēc tu nes savu māju uz muguras?

Gliemezis lēnām pacēla galvu.– Tāpēc, ka tā ir ļoti ērti, – viņš mierīgi atbildēja. – Kad gribu atpūsties, paslēpjos savā čaulā.

– Mēs arī gribētu kaut kur paslēpties, – nopūtās ozolzīle. – Tikai ne šajā kabatā!

– Kur jūs steidzaties? – jautāja gliemezis.

– Mēs gribam atrast vietu, kur augt! – atbildēja kastanis.

– Tad jums vajadzīga laba zeme, mitrums un pacietība, – teica gliemezis. – Es zinu kādu brīnišķīgu vietu zem vecajiem kokiem. Tur ir mīkstas sūnas un mitra augsne.

– Vai vari mūs tur aizvest? – cerīgi jautāja ozolzīle.

– Protams! – atbildēja gliemezis. – Tikai tas varētu aizņemt kādas trīs dienas.

– TRĪS DIENAS?! – šausmās iesaucās čiekuriņi.

– Nu labi, varbūt divas, ja ļoti pasteigšos, – noteica gliemezis un lēnām sāka rāpot.

Taču bērni jau devās tālāk, un gliemezis drīz vien pazuda skatienam.

– Man šķiet, viņš vēl joprojām rāpos, kad mēs jau būsim izauguši par kokiem, – ķiķināja kastanis.

Pēc brīža draugi nonāca pie plaša zāliena, kura malā auga liela, veca ābele. Tās zari bija pilni ar skaistiem, sarkaniem un dzelteniem āboliem.

Pēkšņi atskanēja skaļš būkšķis, un no koka zemē nokrita kaut kas apaļš.

– Vai dieniņ! – iesaucās mazā ozolzīle. – Vēl viens kastanis!

– Es neesmu kastanis! – atskanēja nedaudz aizvainota balss.

– Un es arī neesmu vienīgais apaļais pasaulē! – piebilda kastanis, kuram jau bija apnicis, ka visi apaļie svešinieki tiek salīdzināti ar viņu.

– Es esmu ābols! – lepni paziņoja sarkanais svešinieks. – Un es tikko nokritu no tās lielās ābeles!

– Vai tad tu arī izaugsi par koku? – jautāja ozolzīle.

– Es pats gan ne, – paskaidroja ābols. – Bet man vēderā ir paslēpušās mazas sēkliņas. Ja tās nonāks labā zemē, no tām kādreiz var izaugt jaunas ābeles.

– Tev vēderā aug koki?! – pārsteigts iesaucās viens no čiekuriņiem.

– Nu, gluži koki vēl ne, – iesmējās ābols. – Tikai sēkliņas. Bet katrā sēkliņā slēpjas iespēja izaugt par lielu koku.

– Man gan vēderā nekā nav, – noteica kastanis. – Es pats esmu sēkla!

– Un es arī! – lepni piebilda ozolzīle.

– Bet mēs esam čiekuri! – iesaucās abi čiekuriņi. – Mēs savas sēkliņas glabājam starp zvīņām!

– Cik interesanti! – noteica ābols. – Izrādās, ka katram kokam ir savs veids, kā parūpēties par nākamo paaudzi.

– Bet kāpēc tu esi tik sarkans? – jautāja mazā ozolzīle.

– Tāpēc, ka esmu nogatavojies! – atbildēja ābols. – Mana skaistā krāsa palīdz dzīvniekiem mani pamanīt. Tie apēd manu saldo mīkstumu, bet sēkliņas reizēm aizceļo tālāk un nonāk jaunās vietās.

Ozolzīle satraukti sarāvās. – Apēd? Tevi arī kāds grib apēst?

– Protams! – priecīgi atbildēja ābols. – Tas ir mans darbs! Būt garšīgam!

– Nu gan savāda dzīve! – noelsās ozolzīle. – Es visu dienu cenšos izvairīties no tā, lai mani kāds apēstu, bet tu par to vēl priecājies!

Ābols skaļi iesmējās. – Katram savs dzīves ceļš, mazā draudzene!

Draugi vēl brīdi vēroja skaisto ābeli, līdz bērni devās tālāk.

– Ziniet, – domīgi ierunājās viens no čiekuriņiem, – jo vairāk mēs šodien satiekam, jo vairāk man šķiet, ka pasaule ir daudz sarežģītāka, nekā izskatījās no mūsu priedes.

– Un daudz interesantāka! – piebilda otrs.

Bērni bija nonākuši plašā laukumā, kura malā auga vairāki lieli, vareni ozoli. To zari stiepās tālu uz visām pusēm, bet zeltainās rudens lapas klusi čaukstēja vējā.

– Skatieties! – sajūsmināti iesaucās mazā ozolzīle. – Tie taču ir ozoli! Gluži kā mans ozols mājās!

Viņa tik ļoti centās izspraukties līdz kabatas malai, ka gandrīz izkrita ārā.

– Uzmanīgāk! – iesaucās kastanis. – Mēs taču vēl nezinām, kas tur lejā!